Nedomājiet neko sliktu. Šis blogs nav miris, vienkārši rīt izlidoju uz Barselonu un visādi darbi, darbiņi līdz ausīm un tāpēc grēcīgām nodarbēm neatliek laika. Maija sākumā būšu atpakaļ un noteikti pastāstīšu gan kā man tur gāja, gan arī kā man tur golfs spēlējās un pa turienes krūmiem skrējās. Braucu es ar sievu divatā, tāpēc ceru, ka arī viņai man laiks atliks.
Otrā nedēļa ir pagājusi ar diviem zīmīgiem notikumiem. Pirmkārt ir sasniegta maratona distance. Lai arī tas ir noticis divās nedēļās, bet es esmu noskrējis drusku vairāk kā 42 kilometrus. Vēl tikai jāsatrenējas šo distanci iedabūt piecās stundās un nevis divās nedēļās. Otrkārt, ir veikta patreiz garākā distance – desmit kilometri. Tas notika svētdienas treniņā, veicot šo gabalu gandrīz 55 minūtēs.
Vakar lietu un lielā vientulībā tika uzstādīts jauns trases personiskais rekords. Tas nu ir noslīdējis uz 34:13 min. Baigi lepns par to neesmu, jo no visiem četriem treniņiem šis likās kā vissmagākais. Varbūt no tā, ka jauns rekords un ātrums attiecīgi pa lielu, varbūt no tā, ka pirmo reizi skrēju viens pats un klausījos RnB 2007. gada labākās dziesmas un Gustavo, bet varbūt no tā, ka ķermenis vēl nav pieradis regulāri tādā režīmā darboties un pirmās nedēļas eiforija ir pārgājusi.
„Katru rītu Āfrikā gazele mostas. Tā zina, ka jāskrien ātrāk nekā ātrākai lauvai, vai arī tiks nogalināta. Katru rītu Āfrikā lauva mostas. Tā zina, ka jāskrien ātrāk nekā lēnākai gazelei, vai arī nomirs badā. Un ir vienalga, vai tu esi lauva vai gazele, bet kā saule uzaust, tā labāk ir skriet.”
Ir pagājusi nedēļa no lielā plāna realizācijas. Lasīt tālāk »
Mans noskrietais ir dubultots un laikam tai sievietei, kas rakstīja par sportiskām aktivitātēm un laimi, bija taisnība. Visu vakaru pēc treniņa staigāju kā aplaimots zaķis aiz prieka par sevi, pasauli un apkārtējiem nezinādams kur dēties. Lielisks miegs, moža sajūta šorīt un sāpoši ceļi. Izskatās ka būs jāmeklē kāda sildoša ziede un jāierīvē, jo rīt jāpiedalās Banku kausa finālā basketbolā. Vairāk kā malā sēdētājam, bet kas zina…
Lai arī liekas ka sāp visas maliņas, esmu apņēmības pilns šodien doties trasē. Viens kas neļaus man to nedarīt ir bērns, kurš kā atvēra acis jau prasīja vai šodien iesim skriet, un otrs ir nu pat veiktais pārskaitījums Garmin Forerunner 305 iegādei. Pēc Latvijas dīlera teiktā uzreiz tādu varu dabūt par 170 Ls, bet nedēļu pagaidot to man piegādās klāt no pašas Francijas par 138 Ls.
Tas nu ir noticis. Sēžu pie datora un gaidu eiforiju. Nenāk maita. Bet tik un tā es esmu lepns par savu veikumu, lielo plānu un vispār visiem 144 Ls ko iztērēju. Tad nu visu pēc kārtas.
Ārsts vakardienas apskatē neko traģisku manās asins analīzēs un krūšu kurvja fotoattēlos neatrada, tāpēc iedeva vēl divas brīvas dienas un ieteica vairāk dzīvot svaigā gaisā un aiziet uz solāriju. Tātad man ir ļoti lielas cerības šos trīs gadus palikt veselam un dzīvam vairāk uzturoties svaigā gaisā – skrienot, un ejot uz solāriju – skrienot plikam saulē.
Pieteicos veloergometrijas slodzes testam ar pakāpenisku nepārtraukti pieaugošu slodzi, EKG pieraksts 12 novadījumos asinsspiediena un elektrokardioskopiskā kontrolē.
Diemžēl izskatās ka tas ir pieprasīts pasākums, jo pierakstu dabūju tikai uz 10. jūniju 8:00
Lielā plāna iesildīšanās nedēļa tūlīt, tūlīt būs galā un maratona sakarā esmu smēlies tikai teorētiskas zināšanas. Visu nedēļu esmu uz slimības lapas un uz darbu nedodos, sēžu mājās, pieskatu mazo bērnu un dzeru ingvera tēju. Droši vien esmu dabūjis kādu jaunā maratonista vīrusu, nu tā lai dzīve neliktos tik skaista un uzvaru pār sevi viegla.
Redzot, ka mans svars neatgriezeniski tuvojas 100 kilogramiem (nedaudz pārspīlēju) un, vienreiz nedēļā spēlējot basketbolu, šis statistikas lielumus netaisās mainīties, apsolīju sev, sievai un nu arī tev, ka trīs gados noskriešu maratonu – nevis trīs gados tos drusku pāri 42 kilometrus, bet gan piedalīšos sacensībās (privātās vai publiskās), kuru mērķis būs noskriet maratonu.
