Man likās, ka es dzīvē esmu daudz ko pieredzējis. Nu no sērijas – patīkamie notikumi. Fiziski patīkamie. Kad noskrien trīspadsmit kilometrus un vējš uz slapjās muguras izraisa tirpas. Vai masiere notrinkšķina zvaniņu un tev ausīs iečukst – „es beidzu, laiks celties.” Mīļotā meitene tev pieskaras, uzvarētā basketbola spēlē, pēc pēdējā sekundē iemesta trīnīša, komandas biedri tev uzšauj pa pakaļu, vai bērni apķeras ap kaklu, uzzinot ka šodien ir konfekšu diena. Ne sūda. Lasīt tālāk »
Skolas laikā man nepatika obligātās talkas. Es labāk septembra pirmās nedēļas mocījos skolas solā, nekā devos palīdzēt vietējam kolhozam novākt kartupeļus vai bietes. Paši stādījāt, paši arī vāciet. Droši vien no tā bija lētākas pusdienas vai tādejādi lauku skolas skolēniem iemācīja kaut ko praktisku, bet nu nekāda prieka man. Līdz vienam brīdim. Lasīt tālāk »
Mums darba vietā ir trīs lifti. Tiem kurus neuztrauc liekais svars, vienaldzīgas patērētās kalorijas kāpjot pa trepēm un kuri grib izklaidēties darba vietā ar krievu ruletei cienīgu adrenalīna daudzumu brauc ar tiem. Man nav pieejams pilns pētījums, bet izmantojot vienkāršu statistiku es varu droši apgalvot, ka viens no tiem saplīst katru dienu. Ne jau gluži krīt lielā ātrumā no desmitā stāva, bet apstājās kaut kur starp stāviem un pilns ar kolēģiem. Lasīt tālāk »
Viņai ir lielisks blogs, interesants darbs, foršs džeks, divi kaķi, un viņa visiem patīk. Lai gan daži viņas portāla tribine.lv raksti saceļ pamatīgu ažiotāžu Latvijas blogosfērā, viņa tik un tā visiem patīk un skapjos skeletus neglabā. Ar Martu man ieteica aprunāties kāda mana bloga lasītāja, sakot, ka manas intervijas ir tikai ar džekiem, bet šajā lauciņā darbojas arī dažas un spilgtas meitenes. Marta ir tieši tāda, bet nevērtējiet pārāk skarbi, jo viņa ir mana pirmā meitene. Lasīt tālāk »
