„Tātad – ko pamostoties dara žurka? Paosta gaisu.” Ir kaut kāds tāls, tāls gadsimts. Vidusjūra ir pārvērtusies par dubļainu neskaidru zampu, Ņujorka drupās. Zemi piemeklējušas neskaitāmas kataklizmas, sākot ar sausumu, salu un karstumu. Savās mītnēs komunicējot dzejā ar citiem jauncilvēkiem sēž cilvēka nākamā versija. Viņi ir klonēti un pirmais darbs ir izlasīt savu priekšgājēju dzīves stāstus. Enerģiju viņi uzņem kā augi ar saules stariem un nicina tos kas devušies pie mežoņiem – izdzīvojušiem mūsdienu cilvēkiem. Visu grāmatu Daniela nākamās versijas lasa, ko tad sarakstījis ir viņu tālais sencis Daniels1. Viņš stāsta par savām attiecībām ar līdzcilvēkiem, sievietēm, par seksu, par jauno reliģiju, kura tad būs tā jauncilvēka radītāja. Lasīt tālāk »