Ir tāda čīliešu rakstnieka Luisa Sepuveda grāmata – „Sirmgalvis, kas lasīja mīlas romānus.” Es gribētu spēt lasīt grāmatas, kā to darīja sirmgalvis. Lēni, pa pāris lapaspusēm, izbaudot katru vārdu un situāciju. Man sanāk pilnīgi pretēji – ātri aprijot, naktis neguļot. Un nevis priecājoties ka esi izlasījis, bet ar šausmām, ka lieliskais pārdzīvojums beidzies. Vienīgi grāmatas raksta vairāk kā sajēgas, bet angliski lasu tikai pavārgrāmatas. Atliek tikai gaidīt, kad beidzot izdos latviski. Lasīt tālāk »

Grāmata, kuru gluži kā nesen lasīto un aprakstīto Greguars Buijē „Viss par mani” un tikai lasīto Annas Gavaldas „25 kilogrami cerības,” var izlasīt vienā vakarā. Bet šis vakars iespējams izmainīs tavu dzīves uztveri un galvenais tu nepārvarami gribēsi piezvanīt savai mammai un pateikt cik ļoti viņa tev ir svarīga. Tūlīt un nekavējoties, nevis tad kad viņas vairs nebūs, vai pašam viss dzīvē tik tālu saļodzīsies, kad pašnāvība būtu kā atpestījums. Lasīt tālāk »