Lielā gaidīšana, pēdējās grūtās stundas un nabas saite ir pušu. Slapji un katrs gandrīz savādākā nokrāsā. Pavisam sīkiem sakrokojušiem pirkstiņiem, kas momentāli savelkas, kad iedod savējo. Un pirmās stundas, kad tu paliec ar viņu divatā. Visa pasaule sāk griezties ap to vienu jauno dzīvību. Smuki saģērbtu – cepurītē un dūraiņos pat vasarā. Smaržojošu pēc labākā uz pasaules. Lasīt tālāk »
Lai arī no vīrieša tiek prasīts tikai uztaisīt dēlu, nosist čūsku un iestādīt koku, tomēr ar to ir par maz. Viņi skrien maratonus, kāpj kalnos, maina mašīnas un sapņo savus puiciskos sapņus. Protams, arī man ir daži sapņi, par kuriem atceroties, tiek skumji novilkts: „Eh, kā es tā gribētu!” Šajā ziņā grāmatu rakstīšana ļauj, kā amerikāņu filmās, sapņiem kļūt par īstenību. Un tie, kas neraksta grāmatas un nepiepilda savus sapņus – lasa Jana Brokena grāmatu „Nelegālie pasažieri.” Lasīt tālāk »
Pirmo Dievs radīja vīrieti, no viņa ribas sievieti un pēc tam tiramisu. Sapratis savu kļūdu un saldā ēdiena „pacel mani” spēju, viņš sajauca Ēdenes dārza iemītnieku prātus, izdomāja aizliegto augli un visu to pārējo. Līdz pat šai baltai dienai cilvēki nav spējuši vienoties un visticamāk arī nekad nevienosies, kā tad būtu jāgatavo tiramisu. Kāda tad būtu vienīgā un vispareizākā recepte. Lasīt tālāk »
Čipsi man negaršo, popkornu es ēdu reti, bet tie nav iemesli tam, kāpēc es neizjūtu nekādu nepieciešamību pēc „Melnais gulbis.” Pie tam ņemot vērā, ka Natālija Portmane man šķiet sasodīti glīta. Es vienkārši negribu sevi mocīt. Filmām būt jāsniedz prieks un laimīgas pārdomas. Bet ir bēdīgas filmas, kuras man ir patikušas un kuras būtu jāredz. Lasīt tālāk »
Sievietes mīl vīriešus. Ne velti ir radies teiciens, ka izmēram neesot nozīmes, bet pat arodvidusskolu nebeiguši vīriešu kārtas pārstāvji sapratīs – tapa kārtīgi turēsies, ja tā būs lielāka par caurumu. Un šeit sākās sievietes misija. Kā tajā dziesmā – viss kas vajadzīgs ir mīlestība. Bez mīlestības negriež nazis ass. Ar mīlestību jūra un tas tur līdz ceļiem. Bet bieži vien ar to nepietiek. Lasīt tālāk »
To, kas kādam citam rakstniekam būtu tikai stāsta sākums, Ians Makjuans padara par meistardarbu un iegūt British Book Award gada labākās grāmatas balvu. To, ko varētu pateikt vienā teikumā, Ians Makjuans ietērpj emocionālā un dramatiskā grāmatā, par divu nupat precējušos jauniešu kāzu nakti. Tā visa rezultātā Ians Makjuans ir pārsteidzis pats sevi un uzrakstījis brīnišķīgu mīlestības pasaku „Česilas pludmalē.” Lasīt tālāk »
Kas tad ir tas, ko vīrietis var ielikt sievietes ķermenī sagādājot tai baudu? Fui, cik samaitāts. Protams, ka tas ir ēdiens. Ne velti, visi labākie pavāri ir pārsvarā vīrieši. Jo viņiem to patīk darīt – apmierināt sievieti. Nekautrēties par to un pārvērst arī ēst gatavošanu par seksuālu rotaļu. Lasīt tālāk »
„Kam tu tā raksti?” es viņai jautāju, noliekdamies pār viņas kaklu.
„Tev.”
„Man?”
Viņa mani pamet, es vēl paguvu nodomāt un jau sajutos nelāgi.
„Kas tev kait? Tu esi pavisam bāls. Vai kaut kas noticis?”
„Kādēļ tu man raksti?”
„O, patiesībā es īsti nerakstu tev, es rakstu, ko es vēlētos darīt kopā ar tevi…”
Visās malās mētājās papīra lapas. Ap viņu, viņai pie kājām, uz gultas. Es paņēmu vienu uz labu laimi: Lasīt tālāk »
„Vienmēr kāds viens mīlēts cilvēks kļūst par tavu mīlestības definīciju. Tas parasti notiek kaut kad pēc tam, bet vienmēr notiek. Šīs cilvēks neatgriezeniski uzliek šablonu visam ko tu meklē citos cilvēkos, kas tev patīk un kas tev nepatīk, pat tad ja šīs tīkamās lietas ir pašiznīcinošas un galīgi nesaprotamas. Šīs cilvēks, kas uzstāda tavu mīlestības saprašanu, nav īpaši savādāks par citiem, bet visbiežāk ar viņu tu satiecies tajā brīdi, kad pirmo reizi mūžā esi gatavs patiešām kādu mīlēt. Un tā ir viņa uzvara. Viņa uzvara un tavs zaudējums, jo visu savu atlikušo dzīvi, viņš kontrolēs to ko tu jūti pret visiem citiem un gaidi no viņiem.” Lasīt tālāk »
