Ir tāda čīliešu rakstnieka Luisa Sepuveda grāmata – „Sirmgalvis, kas lasīja mīlas romānus.” Es gribētu spēt lasīt grāmatas, kā to darīja sirmgalvis. Lēni, pa pāris lapaspusēm, izbaudot katru vārdu un situāciju. Man sanāk pilnīgi pretēji – ātri aprijot, naktis neguļot. Un nevis priecājoties ka esi izlasījis, bet ar šausmām, ka lieliskais pārdzīvojums beidzies. Vienīgi grāmatas raksta vairāk kā sajēgas, bet angliski lasu tikai pavārgrāmatas. Atliek tikai gaidīt, kad beidzot izdos latviski. Lasīt tālāk »

Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut. Savs laiks kādu nogalināt, un savs laiks kādu dziedināt. Savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt. Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties. Savs laiks sērot, un savs laiks diet. Savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt. Savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties. Savs laiks ir ko meklēt, un savs laiks ko pazaudēt. Savs laiks ir ko glabāt, un savs laiks ko galīgi atmest. Savs laiks ir ko saplēst, un savs laiks atkal to kopā sašūt. Savs laiks klusēt, un savs laiks runāt. Savs laiks mīlēt, un savs laiks ienīst. Savs laiks karam, un savs laiks mieram.” Sālamans mācītājs 3:1-8. Lasīt tālāk »