Brīvdienas rītos mūsu ģimenes virtuvē iet karsti. Pankūku cepšanai jāvelta visa uzmanība un, kamēr tās nav gatavas, nedrīkst neko citu darīt. Arī ēst. Bērni gan zina, ka visgaršīgākās tās ir nupat ceptas, nevis tad, kad visas gatavas un jau galdā.
Lasīt tālāk »
Nesen vienā mājas ballītē mani pārsteidza sievietes biklums virtuvē. Tas nebija klasiskais meiteni pārņēmušais slinkums, ieraugot vīrieti ar priekšautu. Tā nebija arī gēnos ierakstītā nespēja pagatavot ko vairāk par ceptu olu. Rīsi jau bija novārīti, pusstundu viņa vēroja kā es to daru, uz nori lapu iepakojumu viss latviešu valodā pat uzrakstīts. Bet, kad pienāca viņas kārta, tad nē – tas ir tik garšīgi, ka es to nemācēšu pagatavot! Lasīt tālāk »
„I’ll treat you like a Queen, i’ll give you strawberries and cream. And then your friends will all go green for my lasagne.„ Pēdējo nedēļu mana ģimene ir kritusi slavenā kaķa Garfilda vājības gūstā. Sievasmāte tika iepriecināta vārdadienā, to var paspēt pagatavot vakarā pēc darba, kā arī ģimeniskas brīvdienu pusdienās galdā var celt lazanju. Vai kā mazākais ģimenes loceklis kādreiz to sauca – zarņa. Lasīt tālāk »
Ar picām un picērijām ir tā pat kā ar bitēm. Tu vari sēdēt pasaulē visatpazītā picērijā, ēst picu pa vairākiem desmitiem eiro, bet justies, it kā tu ēstu pazoli ar kara apstākļu lauku virtuves siera devu un nesaprotamu vēl kaut ko. Bet vari lielpilsētas nošņukušā ielā no pakistāniešiem dabūt pašu garšīgāko picu pasaulē. Tā pat var būt ar picērijām tavā pilsētā, tāpēc taisi picu mājās pats. Lasīt tālāk »
Beidzot tas ir noticis. Es izlasīju vienu no pēdējā laikā pirktākajām grāmatām par ēšanu – Džuli un Džulija. Biju iedomājies, ka izlasīšu to vienā naktī, tik krutai tai taču jābūt, bet beigās man grāmata bija kā zobu sāpes. Vai nu tāpēc, ka diez ko interesanta jau nebija, vai arī aiz skaudības – kāpēc to neizdarīju es. Un, protams, kā jau visi, kas iedomājušies sevi esam par baigiem kulināriem – bœuf à la bourguignonne manā izpildījumā. Lasīt tālāk »
Mana vecākā meita, kā tagad moderni saka, bija vasaras nometnē. Bet ne jau kaut kādā tur mākslas, Harija Potera vai vēl jocīgākā, bet gluži kā es bērnībā – uz nedēļu tika aizsūtīta pie vectēva. Ar mošanos piecos no rīta, lai agrajiem makšķerniekiem iedotu airus un enkurus, brokastīm laivā, ezera apsekošana motorlaivā matiem plandot pēcpusdienā. Un zvaigžņu vērošanu, sēžot ar kādu svešinieku laipas galā, klausoties makšķernieku stātus, piemēram, kā kāds pārītis esot vedis savu retrīveru peldināt Daugavā, tāds liels gaisa burbulis vien uznācis un suns esot pazudis, visticamāk nokļūstot sama vēderā. Lasīt tālāk »
Kāds man labs draugs ir uzsēdies uz pilnīgi stulbu joku. Viņš visiem prasa vai tie gribot alu un ja atbilde ir pozitīva, tad platu smaidu pavēsta, lai tad paņemot lāpstu un izrokot. Šis nebūs stāsts par draugiem, jokiem vai kā izjokot draugus, bet gan par kādu ēdienu, kurā izmanto pastu bucatini, kuri latviski nozīmētu – ala. Un vienkāršojot situāciju, tie ir tie paši spageti, tikai ar caurdurtu vidu. Lasīt tālāk »
Klasiskās franču biezeņzupas receptes noslēpums ir vēžveidīgo nevajadzīgo daļu savārīšana ar dārzeņiem, nokāšana un pasniegšana kopā ar vajadzīgām daļām. Tā vismaz stāsta the best-ever zivju un vēžveidīgo pavārgrāmata, kuru šajās dienās iegādājos skaudības vadīts. Un tādu klasisku garneļu biezeņzupu es pasniedzu saviem draugiem vecā gada vakarā. Lasīt tālāk »
Kā iesāksi jauno gadu, tā arī to aizvadīsi, vai kaut kā tamlīdzīgi skan ticējums. Es savu jaunā gada pirmās dienas rītu aizvadīju, cepot pankūkas un kā tāds krievu muižnieks tās brokastīs notiesāju kopā ar ikriem. Protams, par brokastīm tās tika sauktas tikai tāpēc ka pirmā ēdienreize tajā dienā. Lasīt tālāk »
Katras komjaunietes pēdējā cerība un visu padomju ēdnīcu lepnums. Veca baltmaize, krikums gaļas un viss, viss, kas spētu šo apvienību kaut kā jel uzlabot. Kotlete. Lai atzīmētu savu jauno gaļas ēdāja dzīvi, esmu nolēmis noskaidrot garšīgākas kotletes recepti. Tāpēc es apjautāju trīs svarīgu sieviešu kotlešu receptes, mēģināšu tās realizēt un noskaidrošu kotlešu kotleti. Lasīt tālāk »
