Gluži kā tajā smukajā bērnu filmā, dzīvē mēdz būt brīži, kad tu nevari ēst, ko gribi un kad gribi. Lai arī kādi būtu tavi ēšanas paradumi un vēlmes, lai arī cik veikls esi pats virtuvē, bet jāēd ir to, ko dod un tad kad dod. Lasīt tālāk »
Bērnībā, kad sāka nogatavoties jāņogas, ērkšķogas un upenes, mani pārņēma paniskas bailes. No tās dienas, kad mamma paņems spaiņus un teiks, ka jābrauc uz Talsiem. Lai arī esmu no laukiem, dzīvoju piecstāvu mājā un vienīgie dārza darbi bija divdesmit nelielas katru gadu uzaramas vagas. Puse no tām kartupeļi, otra puse dažādi dārzeņi. Bet Talsos bija vecāsmātes ogu dārzs un reizi gadā tur bija mana katorga. Lasīt tālāk »
Cik jauks skats – pilnmēness tieši logā. Es kūstu! Viss izrādās ir darbs, pūles un sviedri. Pat mīlestība, manuprāt, ir darbs katru dienu visu dzīvi. Tie nekad nav tikai tie trīs saldie vārdi. Visi joko par Čaku Norisu. A davai, jokojam par Markusu Rivu? Markuss Riva ir tik salds, ka tēju saldina iemērcot tajā pirkstu. Tāds vakars ir, ka kādam jāatnāk. Tas nebūs Dieva dēls… Atkal Māras tante. Pagaidām nav zināms, cik tas nopietni. Sievietes visu sarežģī. Gribējās teikt, ka cīnos, bet tad atcerējos, ka pats smejos par tiem, kas saka, ka dzīve ir cīņa. Nezinu, kāpēc šovakar, bet ļoti, ļoti sagribējās. Brīžiem sirds dauzās kā negudra, kad iedomājos. Mīlestība ir slimība, kas pieprasa gultas režīmu. Smaga arī noteikti. Lasīt tālāk »
Modās, modās, modās. Nemaz nesākot kustēties, tas ar visiem saviem daudzajiem zirga spēkiem lika sarkanai bultai raustīties un pusei kvartāla atskatīties. Riepām kaucot, it kā mēģinot uzstādīt rekordu, kurš ātrāk līdz simts, bulta triecās pretī neatļautam. The dance of the dead. Drausmīgi satraucoši ir tas, ka tev tāpat kā jaudīgai mašīnai, uzspiežot uz akseleratoru, tās sajūsma izpaužas spidometrā, tā vienas dziesmas skaņas, vārdi, ritms un melodija liek tev gandrīz vai lēkt gaisā aiz prieka. Gluži vai kā Lāsmiņai – „Imants kalniņš, es ģībstu.” Your time has come to see. Lasīt tālāk »
Es esmu sajūsmināts. Būs vien jāatzīstas, ka, protams, ne jau pirmo reizi dzīvē, bet tik un tā. Tā ir lieliska sajūta. Spilgti es atceros savu sajūsmu, izejot laukumā Čempionu līgas finālspēles stadionā, kur simts tūkstošu pašu lielāko fanu bija sanākuši noskatīties, kā deviņdesmit minūtes, divdesmit divi pieauguši vīrieši, plus vēl tiesneši, skrien pakaļ vienai bumbai. Kāds no zaudējušās komandas (tas tika noskaidrots pēc tām deviņdesmit minūtēm) faniem todien bija uzzinājis, ka viņa mamma ir ļoti slima, bet pat viņš bija sajūsmināts, un nevis devās pie savas mirstošās mammas, bet gan skatīties uz citu zaudējumu. Biļetes cena bija 230 EUR plus transporta izdevumi un trīs alus glāzes spēles laikā, un piecas pēc tam. Lasīt tālāk »
„Kam tu tā raksti?” es viņai jautāju, noliekdamies pār viņas kaklu.
„Tev.”
„Man?”
Viņa mani pamet, es vēl paguvu nodomāt un jau sajutos nelāgi.
„Kas tev kait? Tu esi pavisam bāls. Vai kaut kas noticis?”
„Kādēļ tu man raksti?”
„O, patiesībā es īsti nerakstu tev, es rakstu, ko es vēlētos darīt kopā ar tevi…”
Visās malās mētājās papīra lapas. Ap viņu, viņai pie kājām, uz gultas. Es paņēmu vienu uz labu laimi: Lasīt tālāk »
Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut. Savs laiks kādu nogalināt, un savs laiks kādu dziedināt. Savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt. Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties. Savs laiks sērot, un savs laiks diet. Savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt. Savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties. Savs laiks ir ko meklēt, un savs laiks ko pazaudēt. Savs laiks ir ko glabāt, un savs laiks ko galīgi atmest. Savs laiks ir ko saplēst, un savs laiks atkal to kopā sašūt. Savs laiks klusēt, un savs laiks runāt. Savs laiks mīlēt, un savs laiks ienīst. Savs laiks karam, un savs laiks mieram.” Sālamans mācītājs 3:1-8. Lasīt tālāk »
Skolas laikā man nepatika obligātās talkas. Es labāk septembra pirmās nedēļas mocījos skolas solā, nekā devos palīdzēt vietējam kolhozam novākt kartupeļus vai bietes. Paši stādījāt, paši arī vāciet. Droši vien no tā bija lētākas pusdienas vai tādejādi lauku skolas skolēniem iemācīja kaut ko praktisku, bet nu nekāda prieka man. Līdz vienam brīdim. Lasīt tālāk »
„Vienmēr kāds viens mīlēts cilvēks kļūst par tavu mīlestības definīciju. Tas parasti notiek kaut kad pēc tam, bet vienmēr notiek. Šīs cilvēks neatgriezeniski uzliek šablonu visam ko tu meklē citos cilvēkos, kas tev patīk un kas tev nepatīk, pat tad ja šīs tīkamās lietas ir pašiznīcinošas un galīgi nesaprotamas. Šīs cilvēks, kas uzstāda tavu mīlestības saprašanu, nav īpaši savādāks par citiem, bet visbiežāk ar viņu tu satiecies tajā brīdi, kad pirmo reizi mūžā esi gatavs patiešām kādu mīlēt. Un tā ir viņa uzvara. Viņa uzvara un tavs zaudējums, jo visu savu atlikušo dzīvi, viņš kontrolēs to ko tu jūti pret visiem citiem un gaidi no viņiem.” Lasīt tālāk »
