Mans tēvs ceļas piecos no rīta, dzer kafiju un palasa internetus. Pēc tam izbraukā ezeru un pārbauda kā ķeras zivis. Ēd brokastis brīvā dabā un mēģina iemācīt dumjam papagailim nebļaut uz sauli. Un lasa grāmatas. Bet pats foršākais ir tas, ka bērnībā viņš par to ir sapņojis. Lai ir sava vieta, visi liek viņam mieru un ļauj lasīt grāmatas. Es gribētu tā pat, ja nu vienīgi vēl skatīties filmas. Lasīt tālāk »
Uz filmām mēs dažādos savas dzīves brīžos skatāmies savādāk. Bērnībā mums patīk vienas filmas. Pirmā iemīlēšanās saistās ar citām. Gaidot bērnu citas un esot par tēvu pavisam citas. Un bieži vien ne asara nenoritēs skatoties filmu, kas nemaz nav domāta tev. Vai tieši otrādi. Lasīt tālāk »
Čipsi man negaršo, popkornu es ēdu reti, bet tie nav iemesli tam, kāpēc es neizjūtu nekādu nepieciešamību pēc „Melnais gulbis.” Pie tam ņemot vērā, ka Natālija Portmane man šķiet sasodīti glīta. Es vienkārši negribu sevi mocīt. Filmām būt jāsniedz prieks un laimīgas pārdomas. Bet ir bēdīgas filmas, kuras man ir patikušas un kuras būtu jāredz. Lasīt tālāk »
Hičkoks esot teicis, ja par vakariņu cenu, kino biļeti un auklītes izmaksām pēc filmas noskatīšanās esi aizmirsis, tad to bija vērts skatīties. Es neesmu tik prasīgs pret kino, jo pagājušo nedēļu pat maksāju par „Krēslas” sāgas trešās filmas noskatīšanos kinoteātrī. Bet skatīties filmas man patīk. Varbūt ne tik ļoti kā lasīt grāmatas, bet patīk. Un pastāstīšu jums par foršām filmām, ko varbūt ir vērts noskatīties. Lasīt tālāk »
