Daži pazīstami smalkēži pirms došanās uz nebijušu vietu ārzemēs taujā draugiem pēc padoma. Kurā restorānā obligāti ir jāietur vakariņas, kur būtu jāēd pusdienas un kurā kafejnīcā var dabūt vislabāko kafiju brokastīm. Vīna un laba alus mīļotāji savukārt tieši tāpat apjautājas par vīniem, kas noteikti būtu jānobauda, vai alus šķirnēm, ko grēks nepamēģināt.

Šajā ziņā manī no gardēža nav ne smakas. Ļoti smalki restorāni izraisa manī satraukumu par nemācēšanu tajos uzvesties, iedomājos arī par manas naudas neadekvātu nonākšanu citu rīcībā… Dārgu un izcilu vīnu varu dzert no pudeles un vaibstīties, bet dažus eiro vērtu slavēt un vest mājās sievastēvam. Un vispār – pēc saulē un svešā vietā pavadītās dienas vislieliskākais parasti izrādās pirmais aukstais alus malks.

Un tik un tā – jebkurš ārzemju ceļojums manas garšas kārpiņām liek uzbudināties un cerēt, un gaidīt jau pāris nedēļas pirms došanās tajā. Un viss, kas man pilnīgi noteikti vajadzīgs svešā zemē, ir parasts pārtikas veikals. Tāds veikals man ārzemēs pilda visas funkcijas. Tas ir mans Noma un El Bulli, tā ir mana Siksta kapela un Mona Līza. Un atšķirībā no restorāna vai muzeja apmeklējuma, par iztērēto naudu es esmu gan labi laiku pavadījis, pētot un skatoties pārtikas produktus, gan arī pēc tam man ir piecu šķirņu sieri, dārzeņi, vītināta gaļa, jūras produkti, salāti, saldumi, vīns un alus… Un mājās palikušajam garšvielu skapim jaunas garšvielas.

Nav jau tā, ka neesmu bijis nevienā restorānā ārzemēs. Pireneju pakājē esošas pilsētas restorānā nobaudītās mazas mīdijas ar ķiplokiem varētu saukt par garšīgāko ārpus mājas ēsto ēdienu. Toties austeres Vidusjūras krastā esošā restorānā atbrīvoja mani no jebkādas vēlmes ēst austeres vēlreiz.

Tā nu manas pusdienas ārzemēs sākās ar pārtikas veikalu. Zaļie lapu salāti kastītē ar rukolu, romiešu salātiem, mazām biešu lapiņām. Ķirštomāti un olīvas. Cietais siers salātiem un mīkstais siers bagetei. Olīveļļa un balzāmetiķis. Vīna pudele un parks. Ilgākam ceļojumam un īrētiem apartamentiem ēdienreizes ir bagātīgākas. Dažādie pastas veidi un bešamela mērce puslitra tetrapakā tunča lazanjai. Superlielas un supersvaigas tīģergarneles. Sparģeļi, mīdijas, cigoriņi, vīģu džems un kaste agrāk nebaudīta alus.

Bet pati labākā lieta ārzemēs ir mazo pilsētu sestdienas rītu tirgi. Tur ir bērniem dažādi brīnumi, sievietēm rotu spīguļi, un man viss, ko vien var iedomāties. Pagaršojams, apostāms un nopērkams. Simts un vienā veidā sagatavota gaļa. Zivis – no pavisam mazām, ķirbju sēklu lielumā un eļļā ceptām, līdz milzīgām un pirmo reizi redzētām. Augļu, dārzeņu pārpilnība un viss tik garšīgs.

Liels bija mans prieks, kad atklāju sev Kalnciema ielas tirdziņu, jo tur tagad ir manas ārzemes. Un gluži kā ceļojumos iesaka neņemt līdz visu naudu, arī uz Kalnciema ielu nevar braukt ar kaudzi skaidras naudas, jo visa tiks iztērēta dažādos lauku labumos. Saldskābā maize puscūkas lielumā, viegli marinēti kāposti litra burkā, pašgatavots pesto un mājsaldējums, kas gardāks par itāļu gelato.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.