Šajās brīvdienās biju riktīgs grāmatu tārps. Lasīju nu pat pamodies, lasīju pieskatot mazo bērnu, lasīju ēdot pusdienas, sēžot saulē, uz poda un kad visi jau aizgājuši gulēt. Un izlasīju. Divas grāmatas par mīlestību. Vienu, mana mīluļa Tonija Pārsona „Manai mīļotai,” par emocionālo mīlu un otru par fizisku. Ha, nav tā grāmata, kā apmierināt sievieti un likt viņai lūgties vēl, bet gan grāmata par to, „Lai sirds būtu vesela.” Šoreiz par pirmo, vēlāk par otro.

Jau nesen minēju, ka esmu iepazinos šo brīnišķīgo britu rakstnieku un žurnālistu Toniju Pārsonu, lasot viņa grāmatu „Vīrs un sieva.” Tā nu vienā grāmatu veikala apmeklējumā ieraudzīju, ka mani gaida galīgi nobružāta (kā tādas nonāk grāmatu veikalā?) „Vīra un sievas” priekšgājējs „Tēvs un dēls,” ar kuru tad Pārsons kļuva par pasaules literatūra fenomenu – grāmata tika tulkota trīsdesmit valodās un pārdota vairāk kā miljons eksemplāros, kā arī ieguva Lielbritānijas gada balvu 2001. gadā.

Otra grāmata bija šodienas varone – Tonija Pārsona „Manai mīļotai.” Sarakstīta tai pašā tālajā 2001. gadā, bet latviski iztulkota pagājušo gadu. Stāsts ir par puisi, angļu valodas skolotāju, ar mums smieklīgo vārdu Elfijs. Lai arī kā Džūda Lovs centās, man tik un tā šis vārds vairāk asociējas ar citādu radījumu nekā cilvēks. Bet ne par to ir stāsts. Puisis būdams Honkongā, saticis savu nākamo sievu, kas viņu padarījusi labāku. Sapratusi viņa dīvainības, kliedējusi viņa bailes un atvērusi viņu pašam sev. Līdz ausīm ieķēries un sasodīti laimīgs. Abi, jo viens atradis otrā tieši to kas pašā pietrūcis. Bet lai būtu stāsts, viņa cieš nelaimes gadījuma nirstot zem ūdens. Tagad puisis ir atpakaļ Londonā un mēģina noskaidrot, vai tam, kurš reiz saticis savu īsto mīlestību un to zaudējis, ir tiesības vēlreiz būt laimīgam.

Stāsts ir par jaunām meitenēm, kas ieguvušas uzturēšanās atļaujas, mācās angļu valodu un meklē savu iespēju, stāsts ir par vienmēr kritisko labāko draugu, stāsts ir par puiša vecākiem, kuri banāli izšķiras jo ģimenei parādījusies nauda un tēvs aiziet ar jaunāku un pēc seksa vairāk gribošu, bet beigās tik un tā viens pats īrētā dzīvoklī klausās mūziku un ēd čipsus. Stāsts ir par ķīnieti, kurš savus bērnus nosaucis Anglijas karaļnama pārstāvju vārdos un kauties gribošu milzeni aizbaida ar Tai Džī (ārsnieciska sena ķīniešu vingrošanas māksla. vingrošana piemērota jebkura vecuma cilvēkiem. sevī ietver plūstošas, noapaļotas, lēnīgas un vienmērīgas kustības. vingrošanas elementi balstīti uz cilvēka iekšējās enerģijas sakārtošanu, harmonizēšanu un atjaunošanu.). Stāts ir par apkopēju ar bērnu, kuras lielākais sapnis ir iegūt izglītību labākai dzīvei. Bet pats sirsnīgākais un traģiskākais stāsts ir par omīti. Frenku Sinatras mūzikas fani un pašu gaišāko cilvēku pasaulē, par viņas labestību, viņas slimību un viņas nāvi.

Ļoti laba grāmata par divu cilvēku attiecībām, mīlestību un seksu, skumjām un šķiršanos, dzīves uztveri un viens atvērums ar lielisku dažādu vārda fuck pielietošanas veidiem angļu valodā. Izlasi un tev gribēsies klausīties Sinatru, izlasi un tev gribēsies apciemot savu omīti un aizvest viņai puķes, jo, iespējams tas ir vienīgais cilvēks, kas tevi mīl neskatoties, ka tu esi nedaudz aptaukojies neveiksminieks, kas dzīvo pie saviem vecākiem un nespēji aizmirst savu perfekti sievieti.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.