Rītdien notiek pēdējais lielais skriešanas pasākums Latvijā, protams, tie kas brauks uz Ņujorku un Čikāgu par šādām niansēm nesatraucas, bet visiem pārējiem šis pasākums ir Valmieras maratons. Un cik man zināms, trīs no mūsējiem VSK Noskrien tur piedalīsies. Sm72 un Pikols skries klasisko maratona distanci un Inka dosies 17km distancē, kā arī Sanitux ir apsolījusi šiem maratonistiem dot labāko kas var būt – uzmundrinājumu distances malā.

Vilnis Priedītis Valmieras maratona mājas lapā uzrunā visus ar vārdiem – „Es ticu, ka mēs visi – sportiskā gara un veselīgās labsajūtas cienītāji, atkal apvienosimies Valmieras maratonā 2008 un pierādīsim sev un citiem savu neatlaidību, piesaistot ar vien jaunus dalībniekus. Un, kas zina, iespējams kāds no mums tieši Valmieras maratonā 2008.gadā uzstādīs savu personisko vai maratona rekordu…”

Un es nevaru nepiekrist šim novēlējumam un mūsējiem tieši to pašu arī novēlu. Lai viņi noskrien šo grūto distanci un, protams, klusībā piebilstu, lai sportiskais gars šajos 42 kilometros ņem virsroku un krīt personiskie rekordi. Grāmatas lasu, ka skrienot maratonu tas nav galvenais, jo maratona noskriešana jau pats par sevi ir liels notikums un katra cilvēka milzīgs pārbaudījums, bet zinot sevi – gribētos arī to paveikt arvien labāk un labāk, un drusku labāk par draugiem.

Apvaicājoties par gatavību šim startam Inka atbildēja – „Paldies, uzmundrinājums vienmēr noder un nekad nav par daudz. Man ir tā, ka skrienu vairāk savam priekam un kad sanāk laiks un vēlēšanās. Kādreiz jaunībā nodarbojos ar vieglatlētiku. Esmu piedalījusies Siguldā ACG ekstrēmajā maratonā. Tur skrēju 10 km. Nu un vēl tagad septembrī Nike skrējienā. Man nav kāds noteikts mērķis noskriet tik vai tik ātri. Vienkārši gribu barā paskrieties un sev pierādīt, ka kaut vai noiet es šos 17 km varu. Būtībā ir tā ka varu skriet 5, 10, 15 km (varbūt arī vairāk) savā lēnā tempā un neko īpašu nenogurt. Bet lēnām un tad, kad pašai patīk. Kā noprotat, tad neko īpašu neēdu. Vismaz ne citādāk kā parasti. Pāris stundas pirms skriešanas vispār neēdu neko. Nu un pāris stundas pēc skriešanas neko negribas ēst. Tikai dzert. Mugurā vilkšu skriešanas bikses (Adidas), Nike botas un tālo distanču zeķes. Kādu elpojošu krekliņu atkarībā no laika apstākļiem. Apģērbs un apavi man patīk ja ir ērti un komfortabli. Līdz vēl ņemšu savu uzticamo draugu – MP3 un savus līdzjutējus. Par to, cik gatava tam esmu, pašreiz nedomāju, jo nekādus rekordus uzstādīt nedomāju. Vienkārši, šonedēļ tāds labs laiks un man mežonīgi daudz darba sanāca un maz skrēju. Būs tā kā būs. Es gribu tur pabūt. Jācer, ka netraucēšu citiem rekordistiem.”

Savukārt Sm72 šis skrējiens noteikti būs izaicinājums, jo viens maratons ir jau kabatā un protams šo gribēsies veikt nedaudz ātrāk. Apvaicājoties viņam par šo skrējienu, saņēmu šādu atbildi – „Šis būs mans 2.maratons. Pirmais bija Rīgas maratons 2008. Jūtos diezgan normāli, šodien noskrēju pēdējos sagatavošanās 5 kilometrus. Ēšanā sevi nekā neierobežoju, ja neskaita to, ka neēdu gaļu kādus 4 gadus. No rīta noteikti ieēdīšu kādu enerģijas batoniņu un ņemšu priekš skriešanas līdz ogļhidrātu želejas. Lai gan kājas ikrā nedaudz jūtu skrienot nelielas sāpes, ceru palīst maratonā zem 4 stundām. Mugurā vilkšu noteikti īso skriešanas formu. Izskatās, ka ir silts un nevajadzēs kādu speciālo apakšveļu vilkt. Ņemšu līdz skriešanas optiskās brilles un pleijeri ar kādu labu audio grāmatu.„

Bloga komentāros Pikols ar Sm72 sarunāja skriet kopā un cerams ka viņiem izvērsīsies interesanta diskusija par skriešanu, maratoniem un veselīgo dzīves veidu un audio grāmatas paliks nenoklausītas. Man tā bija Tallinā. Paņēmu līdzi uzmundrinošu mūziku un tā arī tā palika kabatā, jo skrienot kopā ar kādu, daudz laika tiek pavadīta sarunās.

Un vēlreiz – lai jums ir labs skrējiens.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.