Vecums nenāk viens
Man vienmēr ir patikuši vecāki vīrieši. Viņiem tiek piedots viss. Viņi var pīpēt pēc katras golfa bedrītes izspēles. Braucot uz pirti vai spēlēt pokeri viņi var dzert un es vedu viņus mājās. Viņi var dzīvot būdā ezera krastā un zobus izmazgāt reizi mēnesī. Viņi spēlējot basketbolu var izmantot savas pieredzes viltības un redzot viņus skrienot, es noraugos ar cieņu un apbrīnu. Un gluži kā seksuāla apbrīna, bet uz ielas redzot vecu vīrieti, man ilgi viņš neiziet no prāta.
Jums varbūt tagad liekas, ka es esmu neprecējusies arodvidusskolas pasniedzēja. Apnikuši jauni nenobrieduši puiši un tagad te kāru aci met uz pensionāriem. Lai arī vārds tāds jocīgs, neesmu es nekāda sieviete. Un nav pat tas gadījums, kad trīs bērnu tēvs izpildījis pienākumu pret dzimteni un pāriet frontes otrā pusē. Man vienkārši patīk vecums un es pēc daudziem gadiem gribu sevi tādu.
Iedot mazbērnam piecus latus, par spīti vecāku stingrai audzināšanai un zināšanai, ka notrieks saldumos un visādos spīdīgos sūdos. Ar trim tulpēm iet pie sava vecuma meitenēm, triekt jokus un dziedāt dziesmas. Uzkāpt uz riteņa uzvalkā un braukt plīvojot matiem cauri visai pilsētai makšķerēt trešdienas pusdienaslaikā. Spēlēt visu dienu kārtis un dzert alu ar jaunības dienas draugu un darīt to pāris reizes nedēļā.
Neviens nezina, kādas būs vecumdienas un visiem zelta mākoņiem ir melnas maliņas. Gluži tā pat, kā atceroties savu bērnību liekas, ka ar tagadējām zināšanām par bērnu-vecāku attiecībām, par skolas būtību un jebko dzīvē, varētu viss izvērsties savādāk. Un iespējams, ka vecumdienās es būšu nīgrs un slims vecis, kas kritīs uz nerviem saviem bērniem, terorizēs mazbērnus un dzīvos viens, jo sieva no tāda mērgļa būs aizgājusi pie jaunāka.
Bet savā ziņā, dzimšanas diena un gadu skaitu palielināšanās man liek nevis bēdāties par tuvojošo galu un to ka dzīvē neko neesmu sasniedzis, bet gan tuvina mani iedomātai paradīzei – vecumdienām. Kredīts būs nomaksāts, bērni nebūs jātrenkā mazgāt zobus, vīrieši uz vecuma paliek smukāki un es būšu sasodīti gudrs. Tāpēc priekš manis nevis gadi skrien kā stirnas, bet gan nāk kā stirnas. Gluži kā datorspēlē – tu esi sasniedzis jaunu līmeni.
Patika? Padod tālāk
un pieraksties saņemt līdzīgus ar 
RSS vai epastu.
ah…es ar tā gribētu…gaidīt un sagaidīt vecumdienas ar prieku…bet sievietei tas laikam ir savādāk…ne tā skaistāka kļūst, nedz arī diži gudrāka. visā, protams, ir savi izņēmumi, bet ir aizdomas, ka es šis izņēmums nebūšu :)
Uja, uja.. nedz diži gudrāka. Mana mamma ir vieda sieviete un tas viss nācis tikai ar laiku!
nu bet…teicu par tiem izņēmumiem :)
Skaistākais, ko es savā dzīvē esmu redzējusi, bija vismaz septiņdesmit gadus vecs pāris, kas rociņās sadevušies staigāja šurpu turpu pa nūdistu pludmali. Vienīgais, kas viņiem bija mugurā – kapteiņa cepure kungam un eleganta platmale dāmai. Viņi abi savā starojumā bija daudz skaistāki par visiem jauniešiem un jaunietēm. Es arī tā gribu vecumdienās būt! Un vēl – skriet maratonu. Redzējāt, cik 22. maijā bija daudz ļoti solīda vecuma kungu un dāmu, kas skrēja 21 un 42? It sevišķi kungs no Norvēģijas, kurš maratona distancē skrēja pēdējais, bija īpašas sajūsmas un cieņas vērts. Lūk, to vajag mācēt!
Man liekas, ka tas “septiņdesmit gadus vecs pāris, kas rociņās sadevušies staigāja” jau ir folkorizējies, lai neteiktu banalizējies.
Super nostāja! Domāju, ka arī ļoti pareiza:), jo nekas jau nemainīsies no tā, ka bēdāsimies par saviem gadiem. Dzīve ceļā uz iedomāto paradīzi ir daudz skaistāka un laimīgāka :)
brīnišķīgas pārdomas, pat asaras sariesās :)…aizmirsi – arī vecumdienās bārstīsi savas gudrības netā un mēs ar smaidu lasīsim :).
Cerams, ka vecumdienās man nebūs līdz internetam…
hmm…domāju…vai tas ir labi, vai slikti, ka nevēlies….tomēr škiet, ka tev būs jāraksta, jo esmu tava fane !!!:)
starp mums meitenēm runājot, ar esmu domājusi kāda gan būšu vecumdienās un sajūtās zinu, ka būs labi..
Man šķiet, ka tas bija Uldis Bērziņš,kurš kādā no saviem dzejoļiem rakstīja, ka pieliekties vairs nevar- kurpes paliek nešņorētas, toties nevienam vairs nav jāklanās. Nevarēju tagad netā atrast, bet dzejolis dievīgs..
Es visiem saku, ka dzīvošu līdz 115 gadiem, sēdēšu augstā krēslā kā mafijas krustmāte, man būs daudz gredzenu stiegrainos pirkstos, un es to vien darīšu kā došu viedus padomus savai dzimtai. Nu, un varbūt vēl drusciņ komandēšu un kritizēšu. Redzēs jau gan kā būs, saka jau, ka pasaules gals var mūsdienās drīzāk pienākt, kā vecums.
Pa smuko!:)
Kad visi izskoloti,iegūts zināms finansiāls un sociāls statuss, beidzot var atļauties būt – ES PATS! :)