Esmu atpakaļ normālā dzīvē. Un ziniet – pat priecājos par to. Tiem kas pirmo reizi šo visu lasa, varu apgaismot, ka biju atvaļinājumā Spānijā. Ievērtēt nākamo dzīves vietu, atpūsties no darba un pabūt ar sievu divatā. Protams to visu maskēju ar vēlmi uzspēlēt golfu un dabūt siltumu. Smejaties, smejaties, esmu jau informēts ka jums arī te nebija jāsūdzas par vēsām dienām.

Tā nu ķeros pie neliela atreferējuma un kā pirmo nākas atzīmēt, ka malā redzamiem noskrietiem kilometriem nevaru pievienot neko. Diemžēl un ar nožēlu. Vienu rītu spēju piecelties un izskriet drusku, bet atļaušos to neskaitīt, jo noskrējis desmit minūtes atklāju klinšainu pludmali un labprātāk pa to pakāpelēju un nevis turpināju skriet. Toties esmu nobraucis 1000km ar Cooper un nostaigājis nenormāli daudz kilometrus, jo vakaros kājas sāpēja it kā būtu skrējis vairāk nekā parasti. Piedodiet ja varat, bet nu normālajā dzīvē viss turpināsies un no saviem mērķiem neesmu atteicies – iegādājos jaunas skriešanas kedas, dry fit krekliņus un jaku siltākam laikam, jostu kur ievietot dzērienus, skriešanas cimdus Nike outlet veikalā.

Kas man patika Spānijā? Tur viss ko es mēģinu ieaudzēt uz palodzes aug brīvā dabā un paši no sevis. Lūk tāds tur debesu valdnieka serviss. Piemēram vienā Barselonas ziedu tirdziņā redzēju tomātus, kā dažreiz mūsu veikalos var redzēt citronus. Kokā un sarkanus. Tā iemesla dēļ vien gribētos dzīvot Spānijā, jo cik es sapratu tomātu ražu viņu vāc nost divas reizes gadā un parastā supermārketā nopērkamie ir gandrīz tik pat smaržīgi kā no sievasmātes siltumnīcas. Nepieminēšu kaktusus, palmas un apelsīnkokus.

Mazais bizness. Izskatījās ka brāļiem piederēja picērija ar trīs galdiem un garāžas izmēra telpām, kur viņi paši cauru dienu stāvēja pie krāsns un pārdeva picas šķēlēs. Ļoti garšīgi un domāju ka tādejādi viņi pie BMW džipa netiks, bet savu ģimeni un vēl dažus radiniekus apgādās, nevis kā pie mums, kā biznesmens, tā ja nav miljons apgrozījums, tad nemaz neiesaistās. Un otra lieta, ka valsts atļauj pastāvēt tādiem maziem uzņēmējiem un lieki ar visādām inspekcijām un noteikumiem netraucē, jo diez vai spētu izdzīvot tāds pārtikas veikaliņš, kur pārdevēja izdod atlikumu ar vienu roku un ar otru pietur bērnu pie kailas krūts to barojot.

Ceļi un braucēji. Gan vieni, gan otri lieliski. Pirmajā dienā mani uztrauca ātrums 120km/h, TomTom likšana turēties pa labi un tad pa kreisi, un ceļi, kas sadalās trijos dažādos virzienos vienlaicīgi. Un braukšana netālu no Pirenejiem man izvērsās kā noteikumu pārkāpšana, braukšana pa pretējo virzienu un vispār katastrofu. TomToms un es nespējām saprasties un vajadzīgā nobrauktuvē aizbraucu garām un tad līkumojot un cenšoties legāli apgriezties tas viss notika, protams pār divām līnijām, pretī braucošu autobusu un sēdeklī iekrampējušos dusmīgu sievu. Ne Cooperam ne kādam citam nekas slikts nenotika, bet no plānotā brauciena uz Andoru atteicos un braucām atpakaļ uz mierīgo Vidusjūras pludmali. (Nekad nebiju redzējis tādus viļņus.) Bet beigās jau braucu vēsi uz 150km/h un nekas, tikai visādi Seat, Renault un tamlīdzīgas mašīnas man gāja garām kā stāvošam. Jā un – lai arī cik ātri brauktu uz spānis, viņš apdzenot atstāj pēdējo joslu brīvu, šorīt braucot uz darbu es Lexus mašīnas redzēju vairāk nekā desmit dienās Spānijā.

Domāju ka gan jau vēl kas parādīsies no Spānijas manos ierakstos, bet pašreiz darbu vairāk nekā sajēgas.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.