Diskusijas par treniņiem, sezonas un maratona/pusmaratonu sagatavošanas plāniem kādu brīdi bija pieklusušas, bet līdz ar Rīgas maratona cikla (standartā – 16.nedēļās) iesākšanos tās virmo no jauna. Tiek lauzti šķēpi par visdažādākām lietām – kurš plāns ir labāks, kura sagatavošanās koncepcija pareizāka. Arī treniņmetodes un vietas visdažādākās – katram pēc iespējas, vajadzībām un uzstādītiem mērķiem – sākot no specializētiem skriešanas trenažieriem, basketbola treniņiem un spēka vingrinājumiem trenažieru zālēs un peldēšanu, līdz skriešanai pa asfaltu vai jūrmalu – tas viss tiek izmantots, lai kārtīgi sagatavotos nākamajai 2009. gada sezonai. Nevienam nav noslēpums, ka tas, ko esi paveicis ziemā, kad tos ātrumus uztrenēt nemaz nav tik viegli, garie kilometri summā ar pieklājīgu vispārējo fizisko sagatavotību dod pamatu veiksmīgai sezonai.

Treniņi, paliek treniņi. Man, kā lielākai daļai no VSK Noskrien biedriem, parasti treniņi ir rutīna un neatkarīgi no sportiskās formas ir nepieciešams dzenulis, kas ļautu novērtēt sevi, uzlabot savas ātruma īpašības, komunicēties ar kolēģiem, izlūkot savus konkurentus un uzņemt pozitīvo lādiņu turpmākajiem treniņiem. Ar šādu pašu domu jau janvāra sākumā sākām meklēt kādas sacensības, kur varētu izmēģināt savus spēkus. Variantu nemaz tik daudz nava – Latvijā notiek pavisam maz sacensību un viens no šādiem pasākumiem ir LSC rīkotais Grīziņkalna “Veselības” skriešanas seriāls. Kopīgiem spēkiem, ar www.marathon.lv starpniecību atrodam konkrētu informāciju par datumiem, trases atrašanās vietu un visu pārējo, kas ar to saistīts – pat tika izlūkota trase, lai noskaidrotu, vai būs piemērota sacensībām. Pa vidam tiek nodibinātas grupējumi. Bez salaspiliešu un rīdzinieku specvienībām uzradušies jauni veidojumi – viens otru atraduši jelgavnieki un beidzot apvienojušies 3 liepājnieki, kuri nu jau spēj viens otru identificēt ne tikai lasot Sigņa blogu.

7.februāra agrs rīts – kā norunāts, Mošķis ar Kamparu dodas Rīgas virzienā, tiesa bez edGara, kurš atsaka savu dalību mocoties ar veselības likstām. Pa ceļam, tiek izbaudīti visi mūsu neparedzamā klimata ziemas izvirtības: lietus, sniegs, migla … bet kas ir galā, mums nav ne jausmas, lūdzam tur to, kas augšā, lai laiks skriešanai būtu labvēlīgs.

Kas ir “Daugavas” stadions ir daudz dzirdēts, bet nekad neesmu tur agrāk bijis. Kampars ātri atrod pareizo virzienu un esam gana laikā. Līdz startam palikušas 30 minūtes. Ātri piereģistrējamies, pārģērbjamies un dodamies iesildīties. Pa vidam
noskaidrojam, ka nav nekādas skaidrības par distances garumu un izvietojumu, vismaz mums tādas nav, jo to zinās tikai tiesneši turpat uz vietas, konsultējoties ar kluba vadību.

Satraukums ir pietiekami liels, jo es, un daudzi no VSK Noskrien biedriem pēdējie mači ir Ozolnieku 1/2-maratons, bet Kampara pēdējais varoņdarbs – Siguldas “kalniešu” skrējiens. Pa ceļam uz startu, satieku kaut kur redzētu meiteni. No sākuma nevaru atcerēties kur, bet tad tomēr saprotu, ka tā ir Līna (VSK maskējas kā Mildda) no dr.lv skrējēju domubiedru grupas. Apsveicināmies un kopīgi, caur iesildīšanās apli dodamies uz startu.

Startā satieku Krishjohn, tautā sauktu par Mazo Krišjāni, kas joprojām cīnās ar saviem ceļiem un atbraucis, ne gluži pēc augstas vietas, bet pēc sacensību prakses. Vairāk neviena no mūsējiem nav. Tā nu mūsu lieliskais kvartets ir ieradies uz starta līniju.

Pēc neliela ievada par vispārējo un lokālo LSC kluba finansiālo krīzi, noskaidrojam distances garumu un aptuveno kustības trajektoriju. Uzreiz pēc starta, līderiem pa pēdām dodamies visai kompaktā grupiņā, līdz ar ko, pirmais aplis man ir visai ātrs (5:02/km). Par to, vai tas bija prāta darbs, man līdz šim brīdim nav skaidrības. Šādam ātrumam nejūtos gatavs, tāpēc samazinu savus apgriezienus. Nu jau jūtos daudz maz komfortabli. Protams, līderi negrib mani gaidīt un atraujas, ka pēdas vien pazib. Kampars ir to vidū un pat vico visiem pa priekšu un vēja ātrumā apdzen mani par vienu apli un vēlāk vēl par vienu. Ar vēju cīnīties ir bezjēdzīgi, tāpēc es koncentrējos cīņai par savu vietu zem saules. Tiesa, sauli šoreiz nesagaidam, bet tāpat ir pavasarīgs laiks (+3C), ka pašam paliek tik karsti, ka gandrīz vai nožēloju par uzvilkto silto vējjaku. Nekas traks jau nav noticis, jo turos visai labi – vidējais ātrums turās ap 5:20-5:40/km. Vai spēšu šādu tempu noturēt? Nezinu. Tāpēc meklēju kādu “mērķi”.

Mazais Krišs ir tik “mazs”, ka kārtējo reizi pamanās aizmukt manis nepamanīts – varbūt tas arī ir labi, jo tagad sevi mierinu, ka neesmu bijis tik lēns, ka neesmu apdzīts par apli :) Mildda aizmūk no manis 3.aplī un tā līdz finišam viņu vairs neredzu. It kā škrobe, ka mūsējie visi mani pametuši, bet laika skumt nav un meklēju konkurentus tepat tuvumā. Veiksmīgi manevrēju pa vienīgo ledus trases gabaliņu (~100m) un izvēloties maliņu, kur vēl saglabājies pērnais sniegs, izdodas aiztraukties vairākiem skrējējiem garām. Kurš no tiem skrien manis izvēlētos maksimālos 9 apļus? Par to man ir maza saprašana, bet tas mani arī maz interesē. Noskatu vēl vienu mērķi, bet aiz viņa ir vēl viens zilais “karogs”. Ar pirmo (izrādās tiešais konkurents 9 apļu distancē) izrēķinos visai ātri, bet otrais … spēlējas ar mani kā kaķis ar peli. Te pielaiž mani līdz kādiem metriem 70, te atkal atrāviens. No mugurpuses nevaru atpazīt. Tā mēs arī finišējam. Ir aizdomas, ka tas ir kāds pieredzējis skrējējs, bet ka tik pieredzējis … pats Georgs Jermolajevs – šo pieredzējušo supermaratonistu un vairāku pasaules rekordu īpašnieku pazīstu jau sen. Izrādās, Georgs tiešām bija veicis savu kārtējo ātrumtreniņu kaujas apstākļos. Pārmiju dažu vārdu ar viņu. Esmu bijis labs partneris, jo neesot ļāvis atpūsties. Kā man gribas sagaidīt to laiku, kad es varēšu ar viņu uzspēlēt šo pašu “spēlīti” mainītās lomās :) Pateicos viņam par lielisku konkurenci, jo tā, man pašam nemanot, dod lielisku personisko vidējo ātrumu – 5:17 min./km. Rezultātus sola ievietot vakarā LSC mājaslapā, tāpēc mierīgi dodos no finiša tālāk.

Nedaudz pavingroju un dodos uz manēžu pārģērbties un nomazgāties dušās. Tad sāku meklēt pārējos kluba biedrus, jo Mildda no manis atrāvusies nav arī vairāk manīta. Ar Krishjohn viss ir skaidrs, finišējis visai augstajā 4.vietā (par MK piedzīvojumiem varat lasīt viņa personīgajā blogā). Mildda noskrējusi ļoti labi, bet savu rezultātu nezina, jo Ipod esot pievīlis. Veicam mazu apspriedi un “obligāto” fotografēšanos.

Apsveicam Kamparu – lielisks sniegums un pelnīta uzvara!

Nedaudz par pašu gaviļnieku. Dzīvojas, strādājas un trenējas “vēju galvaspilsētā”. Ir viens no pieredzējušākajiem VSK Noskrien maratonistiem – bet, kā pats saka, joprojām ir sev piemērotas treniņu sistēmas meklējumos. Trenējas pēc iespējām – līdz pat 2 reizēm pa dienu. Nākamais maratons vairs nav aiz kalniem – 1.martā – Barselonas Maratons. Pirmā vieta nav bijusi pašmērķis – galvenais saprast, vai nospraustais mērķis – izskriet no 3 stundām ir paceļama lieta. Skrien jebkuros laika apstākļos, ka tikai turas uz kājām.

Neliels rezumējums un atziņas par skrējienu un vīzijām nākotnē:

• Ar sniegumu un rezultātiem distancē esmu apmierināts. Līdzīgās domās ir arī
  pārējie VSK dalībnieki.
• Pasākums organizēts pietiekami labi – ir kur nomazgāties un tas ir liels pluss
  labam garastāvoklim un gribai apmeklēt šo pasākumu vēlreiz
• Pasākums tiks apmeklēts – plāni ir uz 21.02 – no Liepājas tiek plānots ierasties
  vēl kuplākā sastāvā.
• Pasākums nav no tās augstākās raudzes, bet ir vērts to apmeklēt, jo var kalpot par
  izcilu ātrumtreniņu kaujas apstākļos. Šos mačus nesmādē arī augstākas klases
  sportisti.
• Distances garums ir visai demokrātisks – viens aplis ~1.27 km (3, 6, 9 apļi), bet
  labākos laika apstākļos tiek palielināts līdz 2km (2, 4, 6 apļi)
• Ērta piekļūšana ar personisko un sabiedrisko transportu

VSK Noskrien kluba dalībnieku rezultāti:

• Kampars: 44:50 V-40 1.v.
• Krishjohn: 48:02 V-18 4.v.
• Mildda: 1:04:34* S-18 1.v.
• Mošķis: 1:00:37 V-30 7.v.

Visus Veselības skrējiena rezultātus var atrast šeit

*rezultāts tiek precizēts

Interviju ar Mildda

Ar jaunāko VSK Noskrien ieguvumu, vienmēr smaidošo zemgalieti iepazināmies, iekš draugiem.lv skrējēju domubiedru grupā. Grīziņkalna skrējiens iznāca, kā pirmais klātienes tusiņš. Pirmais skrējiens iznācis pat ļoti veiksmīgs, labākā dāma 12km distancē ar visai pieklājīgu rezultātu kungu konkurencē. Tāpēc lūdzu viņu uz šo express interviju pēc skrējiena.

Mošķis: „Kā jūties pēc skrējiena? Ko teiksi par distanci un pašu skrējienu?”
Mildda: Sestdienas rīts pēc nakts maiņas darbā, steiga, neliels uztraukums un apjukums….Starts! Pirmajā aplī domāju tikai par trasi un centos to ielāgot. Nākamie apļi jau pagāja nemanot (gandrīz kā Gustavo dziesmā „…stabs, stabs,…koks, koks,…žogs, žogs, …māja, māja,…” :D).
Mazliet žēl, ka apļa garums nebija tāds, kā sākotnēji plānots, bet laika apstākļi diemžēl ir tādi kādi ir… Asfalts un vietām esošais apledojums netraucēja – arī trenējoties skrienu pa asfalta segumu un dažkārt apledojums ir vēl slidenāks.
Pēc maksimālās iespējamās distances noskriešanas jutu, ka visas rezerves vēl nav izsmeltas un varētu skriet vēl – tas mani iepriecināja. Tik tiešām izbaudīju skrējienu!

Mošķis: „Kāda ir skriešanas pieredze?”
Mildda: „Pie visa vainīgs ir tētis – viņš jau kādu laiku trenējās un piedalījās sacensībās, tad es izlēmu, ka arī gribu pamēģināt. Pirmo reizi skriet sāku, kad aizbraucu tētim līdzi uz sacensībām. Sacensībām princips tāds pats kā Grīziņkalna skrējienam, tikai ar laika limitu. Pirmajā reizē knapi tos 2km pievarēju, kamēr pārējie skrēja apli pēc apļa. Pēc tam uzstādīju sev mērķi nākošreiz noskriet daudz vairāk. Sāku kopā ar tēti trenēties – skrējām vismaz 3 reizes nedēļā, kā minimums 3km, reizēm arī 5km. Viegli nebija, taču ar laiku tā kļuva par sava veida atkarību:).
Piedalījāmies dažādās rajona (Dobeles) sacensībās. Distances bija dažādas – citām bija noteikts garums (parasti ne īsāks par 6km), citām noteikts apļa garums (1 vai 2km) un dots laika limits. Skrēju no 6- 12km.
Skriet sāku aptuveni pirms 5 gadiem. Pirmos divus gadus skrēju regulāri, bet tad 12. klasē neatlika tik daudz laika un skrēju arvien mazāk un vēl pēc gada, kad sāku studēt Rīgā, skriešanu tik pat kā pārtraucu. Vienīgais, ko regulāri darīju apmeklēju aerobikas nodarbības 1-2 reizes nedēļā, bet tik un tā jutu, ka kaut kas pietrūkst. Tātad gandrīz 2 gadi tikpat kā bez skriešanas. Šīs vasaras beigās, atkal atsāku skriet un sapratu, ka bez tā nevaru.”

Mošķis: „Kādus mērķus esi nospraudusi tuvākajā laikā skriešanās sakarā?”
Mildda: „Novembrī nolēmu, ka tas ir jādara daudz nopietnāk – nospraudu sev mērķi noskriet pusmaratonu, un kāpēc lai tas nebūtu Rīgas pusmaratons 17. maijā? Sāku skriet regulārāk . Tomēr studijas un darbs paņēma diezgan daudz laika. Reizēm cēlos pat pirms 6.00, lai tikai varētu noskriet kaut 1- 2km pirms lekcijām, taču ar to ir par maz, lai kaut ko sasniegtu.
Pamazām sāku ievākt informāciju par to, cik bieži un kā būtu jāgatavojas, lai sasniegtu mērķi. Kopš janvāra vidus skrienu pēc noteikta plāna 3 reizes nedēļā. Sākumā ~10 km nedēļā un tā ar katru nedēļu distances kļūst garākas. Pagaidām mans vidējais temps ir 4:50min/km.
Ar februāri ir atsākušās studijas un līdz ar to iespēja piedalīties aerobikas nodarbībās. Lai sasniegtu, ko esmu iecerējusi, plānoju skriet 3 nedēļā, kā paredzēts plānā, un papildus 2 reizes nedēļā apmeklēt aerobiku. Ļoti ceru, ka spēšu visam atrast laiku, jo es negribu apstāties, gribu izdarīt visu, lai 17. maijā varētu noskrietu 21,0975km!
Kas attiecas uz sacensībām, tad tās atdzīvina treniņu grafiku un ir kā mazi atskaites punkti ceļā uz mērķi. Skrējiens Grīziņkalnā deva ne tikai pārliecību, par saviem spēkiem, bet varēju atkal izbaudīt kā tas ir skriet kopā ar citiem skrējējiem – kad kopā skrien gan jaunieši, gan seniori, gan īstas skriešanas „haizivis”, un tad tu saproti, ka ir tik daudz vietas, lai vēl augtu un attīstītos šajā jomā.”

Mošķis: „Liels paldies par interviju! Novēlu veiksmīgus treniņus un sasniegt Rīgas Maratona finiša līniju!”

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.