Dzīve ir tik sarežģīta, cik sarežģītu mēs to pataisām. Un cilvēciskai būtnei uz to ir talants. Paskaties uz zvirbuli pēc lietus peļķē, runci diendusā vai odu baru Jāņu vakarā. Jā, tiem nav teātru, politikas un aptaukošanās problēmas, jā, tiem nav finansu, attiecību un četrdesmitgadnieku krīzes. Un tiem nav droši vien dzīves jēga jāmeklē. Bet iespējams arī tava dzīves jēga ir, tā pat kā zvirbulim, atrast peļķi kurā papērties, kā runcim, kārtīgi pieēsties un pagulēt saulītē, vai, kā odiem – atrast vienkāršu baudu apdzērušos Jāņu bērnos.

Pagulēšana lietainā dienā. Droši vien, man nekas nav jāpaskaidro. Lietus piles sitās pret logu, jumtu un apmākušās debesis kā mīksta dūnu sega apņem visu, un nav lielākas baudas iemigt. Lietus skaņa nomierina, tumšie mākoņi iemidzina un nav citas vietas uz pasaules kur gribētos būt. Un te pat nevajag personīgo māju, vai otru cilvēku. Ja nevajadzētu iet ārā čurāt, pat teltī šis ir kolosāli.

Atrast naudu. Cilvēki ir skopi. Un pie tam, jo bagātāks, jo skopāks. Neēdīs saldējumu saulainā dienā, bet izrēķinās ka tik un tik saldējumi jau ir viena akcija, kura pēc tādām un tādām prognozēm pēc gada jau būs vērtīgāka. Tāpēc jebkuram uzvilkt sen nevilktus džinsus un atrast tajā desmit latus ir baigi superīgi. Bagāts jau neesi palicis, bet bagātāks nekā pirms pāris sekundēm gan. Un šī nauda viegli un ar baudu tērējas.

Patiesi stāsti.  Filmas un grāmatas ir forši, bet es vēl tagad smaidu iedomājoties to skatu kā otrā dienā pēc kāzām, jauns puisis ar meiteni lavās uz mežu zem egles, abi pārņemti, ka varēs vieni paši notiesāt kāzu kūku, bet atrod to pilnu ar skudrām. Paši jau nesuši tantes pusdienu garnētu kūku, kuru pusceļā amzierējoties apgāzuši smiltīs, paslēpuši nebaltām dienām un mičošanas laikā izlikušies neko nezinot kur palikusi kāzu kūka. Patiess un jautrs stāsts.

Cilvēku vērošana. Sēdēt svešā pilsētā pie strūklakas un vērot cilvēkus. Sēdēt jūrmalas smiltīs un darīt to pašu. Tievi un resni, gari un īsi, jauni un veci. Smuki, nesmuki, galīgi pārdeguši brūni vai pat kailām krūtīm. Blondīnes, brunetes vai trīs vienādās peldbiksēs džeki. Sēdēt un vērot. Un atkal un atkal pārliecināties cik katrs no mums ir unikāls un neatkārtojams.

Īstā dziesma. Vienalga kur tas notiek, sēžot pie datora offisā, skrienot treniņos tik nogurdinošos kilometrus, vai no rīta pamostoties divatā. Tai pat nav jābūt tavai mīļākai dziesmai, tai pat nav jābūt populārai, klausīties vērtai vai Prāta Vētrai. Bet ir brīži, kad sākoties kādai dziesmai, vai pat tai vienkārši atskanot tavā galvā dušā mazgājoties, tevi pārņemt absolūta baudas sajūta, pārklājies ar zosādu un visa dzīve liekas vienkārša.

Vēl stunda. Pilns laukums ar pasaulē slaveniem futbolistiem un tu driblē bumbu, droši vien pinās kājas un tu pēdējiem spēkiem pasit bumbu uz priekšu, bet tā neticamā kārtā aizlido uz otru laukuma galu, atsitas pret vārtu stabu un ielido vārtos. Protams, tu pamosties. Paskaties pulkstenī un smaidi. Vēl stundu vari pagulēt. Droši vien es neesmu vienīgais, kas labprāt uzliktu pulksteni zvanīt uz pieciem, ja jāceļas sešos, lai dabūtu drusku baudas darbadienas rītā – vēl stundu pagulēt.

Veci draugi. Veca mīlestība nerūs. Bullshits. Viss reiz aizmirstas, nomierinās un visam tiek pāri. Vai tu biji vainīgs, vai otrs bija vainīgs, vai vienkārši viss notika tā kā notika – vienalga, bet atkal satikšanās atsauc atpakaļ laimīgās stundas. Jūs sēžat un dzerat tēju, ēdat kūkas un atceraties visādus sīkumus. Pirmo satikšanos, varbūt pat skūpstu un seksu, vai rāpšanos kaimiņu dārzā pēc zaļajiem āboliem, visus nedarbus un darbus. Varbūt tev ir bijis tikai viens draugs, vai tūkstošiem, bet katrs no tiem ir tevī ko izmainījis. Un bauda ir atcerēties ko tieši. Un vēl būs ko pastāstīt mazbērniem.

Bērna prāts. Lai arī tu esi prezidents, pareizticīgo mācītājs vai tev vienkārši nepatīk bērni. Tik un tā tu nespēsi nenovērtēt ziepju burbuļu pūšanu, šaudīšanos ar ūdenspistolē, vai lēkāšanu pa batutu. Par pēdējo lūdzu padomāt tai resnai vācu kundzītei ap piecdesmit gadiem, kura deviņdesmito gadu beigās Ķelnē ūdens atrakciju parkā ceturtdienas vakarā (pliko laikā), lēkāja pa piepūšamo bērnu pilsētiņu – es Jūs vēl tagad atceros. Lai arī kas, nekad neatsakāties uzspēlēt futbolu ar maziem bērniem.

Tīra gultas veļa. Ļoti daudzi vienkāršie prieki ir saistīti ar gultas priekiem. Tas ir tāpēc ka man patīk gulēt. Es katru vakaru (ja vien nav darbā jābūt divos trīsdesmit) gulēt eju ar prieku, un nepārprotiet, vienalga, viens pats, midzinot mazu bērnu, vai ar meiteni. Man miegs ir kā kino. Es māku izvairīties no lodēm, nolekt no vecās skolas jumta vai, kā jau minēju, gūt skaistus vārtus. Bet tā sajūta, kad tu ielien tīros palagos, smaržojošos, vēsos un gludos. Žēl ka tas process, lai katru vakaru to dabūtu, ir tik sarežģīts.

Dabas burvība. Tie paši zvirbuļi peļķē, pirmais sniegs lielām pārslām, pastaigā pa mežu redzēt skaistu briedi vai zaķi aizskrienot, gājputnu kāši un saules rietēšana. Magnolijas botāniskā dārzā un pludiņa raustīšanās makšķerējot. Lūk iemācīties ko tādu iepakot kastītē un nosūtīt uz ārzemēm pārdošanā – izķertu kā lielāko dārgumu. Brīžiem tu nodomā, mācētu es to nofotografēt, kā es to redzu, no National Geographic atkauties nevarētu.

Uzvaras prieks. Nav jau obligāti jāuzvar Eiropas čempionātā basketbolā sievietēm, vai Dziedi ar zvaigzni. Katra uzvara rada prieku, sētas mačos futbolā, bankas darbinieku sporta spēlēs zābaka mešanā, vai uzvara pašam pār sevi, tomēr noskrienot trīs apļus šodienas treniņā. Sportā, alus nedzeršanā nedēļu vai vienalga kur. Sarīko sev mazas sacensības un uzvari.

Sadošanās rokās. Runā, ka tās meitenes darot savu darbu nekad neskūpstās ar saviem klientiem. Iespējams ka skūpstīšanās vai sekss ir kā čurāšana un mēnešreizes. Dabiski un neizbēgami. Bet ticiet man, reti kad otrs cilvēks tev iedos roku ejot blakus un kad tas notiek, zini ka šis brīdis ir īpašs. Un tie pensionāri dienvidu zemēs, kas sadevušies rokās knapi kustas uz priekšu ir laimīgi.

Drusku neatļautas erotikas. Kas nu kuram vajadzīgs, bet puišiem redzēt kā viesmīle drusku zemāk noliecas un krūšu apaļumi vairāk redzami, meitenēm, kāds pilnīgi nederīgs, bet seksapīls apspīlētos džinsos ģērbts dibens. Vai tieši otrādi, milzīgs spēks, gudrība un Marlboro cigarete, vai žurnāla vāks ar žilbinošu smaidu, lai arī uzlabotu un mākslotu. Nedaudz neatļauts pretējais dzimums vienmēr ir bauda.

Padarīta darba sajūta. Vienalga lai kas tas arī būtu. Izravēta dobe, noskrieti divdesmit kilometri, nodots projekts vai grāmatas izlasīšana. Tā sajūta, ka tu esi ko apņēmies, sācis un padarījis ir neaprakstāma. Bieži vien es eju skriet nevis tāpēc, lai izpildītu savu trīs gadu plānu un noskrietu maratonu, bet, lai pēc skrējiena, viss sasvīdis, dabūtu to niecīgo vēja pūsmu, kas visu manu ķermeni pārklāj ar zosādu. Reti kura sieviete to spējusi izdarīt.

Un tas nav viss, tik daudz un dažādas lietas spēj cilvēku uz brīdi izsist no ikdienas rutīnas, piedot dzīvei kino garšu un likt priecāties ka spēj baudīt. Un tur nav nekāda sakara ar dārgām mašīnām, veciem sieriem un dārgiem vīniem vai cigāriem. Cilvēks var priecāties par sīkumiem tā pat kā jebkas uz šīs pasaules. Par negaidītu komplimentu, saskatīšanos ar pretējo dzimumu uz ielas, kartiņas saņemšanu Ziemassvētkos, peldēšanos kailam, pirmā alus malka karstas darba dienas beigās, brīvas parkošanās vietas atrašanu pie pašām durvīm, iznācis ēdiens vai kārtīgas pasmiešanās.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.