Ļoti daudz filmas tiek taisītas pēc iepriekš sarakstītām grāmatām. Bet ir tikai trīs, kuras esot labākas nekā pati grāmata. Viena no tām ir Džeka Nikolsona spožais tēlojums filmā Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu (1975) un divas ir filmas ar Merilu Strīpu. Madisonas apgabala tilti (1995) kopā ar Klintu Īstvidu un Sofijas izvēle (1982). Pārējās uzņemtās filmas ir vērts noskatīties tikai intereses pēc un pēc grāmatas izlasīšanas.

Tas nav gluži mans viedoklis, jo es esmu vēl skarbāks. Iespējams, es neesmu pietiekami daudz bijis tādās situācijās, kur ir filma ir uzņemta pēc manis izlasītas grāmatas, bet grāmatas vienmēr mani paņem vairāk. Ir bijuši gadījumi, kur pēc labas filmas noskatīšanās es atrodu grāmatu un gūstu vēl lielāku baudu. Bet ir filmas, kuras neiesaku skatīties, pirms neesi izlasījis grāmatu, pēc kuras tā ir uzņemta.

Iepriekšminētās trīs filmas nosauca Janušs Leons Višņevskis, pēc savas grāmatas filmas Vientulība tīmeklī (2006) noskatīšanās. Autors bija Rīgā un šīs vizītes ietvaros tika demonstrēta filma, kura noteikti ierindojās kategorijā – izlasi grāmatu un tad skaties filmu. Grāmatā ir aizkustinoši stāsti un dzīves pavērsieni, lasot grāmatu jūtīgāki cilvēki raud un pārdzīvo līdzi, bet skatoties filmu es drausmīgi garlaikojos un pat smukā poļu aktrise neko nevarēja padarīt.

„No visām mūžīgām lietām, mīlestība ir visīsākā.” Šādi sākas grāmata „Vientulība tīmeklī,” kurā tiek stāstīts par diviem vientuļiem cilvēkiem, kas sasaistās rakstot viens otram epastus. Viņu banālo mīlestības stāstu caurvij patiešām aizkustinoši stāsti, par mūku, par kurlo meiteni un mazo bērnu ar leikēmiju.  Višņevskis pēc profesijas ir ķīmiķis un ļoti labai zini kas ir mīlestība – nekas vairāk ka dažādu molekulu mijiedarbība. Pēc būtības tā ir tāda pati kā heroīns un izraisa atkarību. No sākuma pietiek ar drusku un pēc tam jau vajag arvien vairāk un vairāk. Mīlestība vienmēr atrodas pussabrukšanas stāvoklī. Vienīgi dažreiz pilnīga sabrukšana notiek četrdesmit gados un to sauc par laimīgām attiecībām, bet dažreiz visas molekulas ir pilnībā sadalījušās četros mēnešos.

Lai arī autoram bija iespēja pašam rakstīt filmai scenāriju, viņš esot atbildējis – „Es neprotu rakstīt scenārijus, jo esmu ķīmiķis.” Tomēr filmas tapšanā viņš piedalījās un tēloja stacijas bomzi.  Pats viņš smejoties sevi sauc par iespējamo Oskara balvas ieguvēju par piektā plāna lomu, bet nekad negribētu būt aktieris. Jo, lai arī liekas, ka aktieriem ir superīga dzīve, bet četras stundas filmēt to, ko parāda vienā minūtē ir ļoti apgrūtinoši un garlaicīgi. Lai arī šajā laikā viņam esot bijusi iespēja 17 reizes apkampt poļu labāko aktieri un izdzert kasti alus, jo režisors un operators vienā personā esot teicis, ka mūsdienās skatītāji ir tik vērīgi, ka alus pudelē pamanīs ka nav putu, ja alus vietā ielies ūdeni.

Janušs Leons Višņevskis Rīgā bija dēļ otras latviski izdotās grāmatas „Bikini” izdošanu un man bija tas gods autoru satikt un iegūt viņa parakstu/ierakstu jaunajā grāmatā. Pie tam, es padomāju arī par jums un lūdzu vienu grāmatu parakstīt priekš kāda no mana bloga/twitter lasītājiem. Un laimīga ir @klavina.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.