Mana vecākā meita, kā tagad moderni saka, bija vasaras nometnē. Bet ne jau kaut kādā tur mākslas, Harija Potera vai vēl jocīgākā, bet gluži kā es bērnībā – uz nedēļu tika aizsūtīta pie vectēva. Ar mošanos piecos no rīta, lai agrajiem makšķerniekiem iedotu airus un enkurus, brokastīm laivā, ezera apsekošana motorlaivā matiem plandot pēcpusdienā. Un zvaigžņu vērošanu, sēžot ar kādu svešinieku laipas galā, klausoties makšķernieku stātus, piemēram, kā kāds pārītis esot vedis savu retrīveru peldināt Daugavā, tāds liels gaisa burbulis vien uznācis un suns esot pazudis, visticamāk nokļūstot sama vēderā.

Brīvdienās ar pārējo ģimeni braucu savu bērnu atgriezt civilizācijā, un joka pēc tēvam teicu, lai tas saķerot zivis, jo mēs taisīsim zivju zupu. Protams, ka viņš, pēdējos gadus nodzīvojis ezera krastā un zinot, ka viņa dēls ar makšķerēm ir uz jūs, noteica, lai es ķerot pats. Bet tagad es likšu skaudībā trīcēt visiem, kas kaut ko saprot no makšķerēšanas un zivīm, un arī tiem, kas vāra zupas no sīkām raudiņām. Asaris un viņa brālēns zandarts esot baigi kašķīgs un nervozs. Ja pa grunti kāds dancinās un nestāv rātni, tad tam esot par katru cenu jāierāda kurš te ir saimnieks un bieži vien šī audzināšana beidzas ar vainīgā aprīšanu. Copētāji šo vājību izmanto savās interesēs un es vārīju zupu no piecpadsmit gadus ilgi dzīvojoša Puzes ezera asara, kura svars bija 1,2kg. To mazāko, 0,7kg smago, jau nav vērts pieminēt.

Bērnības vasaras pavadot uz neapdzīvotas salas Usmas ezerā, brokastīs ēdot zušus, pusdienās ēdot zušus un vakariņās ēdot daudz zušus, noteikti esmu ēdis arī zivju zupu. Sakarīgākā vecumā esmu redzējis kā to taisa telšu virtuvē pieredzējušākais draugs, bet pats pie tik atbildīga uzdevuma ķēros pirmo reizi. Tīrīju karaliskās zivis, nokomandēju meitenes lobīt kartupeļus un mizot burkānus, kūru ugunskuru, meklēju marli, atbrīvojos no asakām un pieprasīju, ka kārtīgai zivju zupai vajag arī šļuku šņabja.

Zivju zupa sākas ar zivīm. Parasti tiek ieteikts, lai būtu dažādu zivju gaļa, un šo noteikumu mēs izpildījām, jo lielajiem asariem pievienojam bērna noķertās mazās raudiņas. Īsta zivju zupa sākas vēl drusku ātrāk, kad tiek pasmelts ezera ūdens un iekurts ugunskurs. Uzvārot ūdeni kopā ar pipariem un lauru lapām, drusku smalkākām garšvielām, jo tādas vienkārši bija, tajā tiek liktas iztīrītas zivis. Ar asaru zvīņām nav jēgas cīnīties, jo tajā uzvarēs zvīņas. Galvu labāk atstāt, jo tas piedos labāku garšu buljonam, bet žaunas gan ir jāizņem, jo tās dod rūgtumu. Lai zivju zupas ēšana nepārvērstos par katorgu, izvārītais buljons ir jānokāš. Tādā ezera krasta variantā ne lieku trauku ir, ne duršlaku. Problēmu risina ar zivs ietērpšanu marlē (der arī mašīnas aptieciņā atrasts marļveidīgs lakats, diez gan kam tas ir domāts). Tas viss ir domāts, lai zvīņas un spuras nenokļūtu buljonā.

Zivis vāra tik ilgi, kamēr tajās iedurts skals (vai nazis) iet viegli cauri, gaļa smuki atlec no asakām un zvīņainās ādas. Izceļ no buljona un noliek drusku atdzesēties, papriecājas par smukiem tauku riņķīšiem buljonā un zupai sagrieztos sīpolus, burkānus un kartupeļus vāra mīkstus. Kamēr tas viss vārās, zivi izloba, atbrīvo no asakām un sadala mazos gabaliņos un, kad dārzeņi ir gatavi – pievieno zupai. Aromātam vajadzīgi sagriezti loki (un dilles). Sāls trauku var uzlikt uz galda, jo dažiem tīk tieši tāda drusku zivju saldenā garša ar maz sāli, bet dažiem vajag vairāk sālītu.

Zivju zupu par īstu zivju zupu ar krieviski tik precīzo vārdu – уха – padara nedaudz šņabis. Pāris korķīšu laba šņabja netraucēs pat trīsgadīgam bērnam. Zupa būs dūmaina kā ugunskurs, salda kā ezera asaris, garšīga kā mīlestība un stipra kā vietējā kandža. Vai esat redzējuši, ka bērns izēdis viņam ielieto zupas šķīvi, pats iet pie katla un iesmeļ sev vēl – tik laba bija tā zupa.

P.S. No ezera brauciena ledusskapi man stāv trīs lieli brekši, iztīrīti, sasālīti un follījā ietīti. Cepeškrāsnī ar jaunajiem kartupeļiem – šī nedēļa būs zivs nedēļa.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.