Dzīvojot vai strādājot ārzemēs daudziem pietrūkst latviešu rupjmaizes un zupas. Kad jaunībā atrados ārpus dzimtenes – man nepietrūka. Arī tagad ģimenes locekļiem vēl aizvien liekas, ka esmu zupu neēdējs. Bet vakar pēc kārtīgām pusdienām (cepts liellopa gaļas gabala ar zaļām lapām, desertā – jaunā Cielaviņas torte ar lazdu riekstiem) man sagribējās tieši zupu.

Soļanka

Mūsu mājās parasti gatavoju es. Bet virtuves potager (franču virtuves zupu pavārs) funkcijas pilda sieva. Un viņai sanāk lieliski. Īpaši liela mīlestības izpausme ir katls ar soļanku pēc basketbola treniņa. Nieres nemaz nevajag – galvenais ir karstums, sātīgums un stiprums.

Soļankai vajag:  5 sālītus gurķus, 2 sīpolus, 2 burkānus, 4 lielus kartupeļus, 300g kūpinātas gaļas, 5 ēdamkarotes tomātu pastas, citronu, olīvas un garšvielas.  Sīpolus un burkānus smalki sarīvē un apcep uz pannas. Pievieno sarīvētus sālītos gurķus un sutina desmit minūtes. Tad pievieno tomātu pastu. Katlā ieliek vārīt nelielos gabaliņos sagrieztus kartupeļus un drusku pavārām. Tad liekam klāt pannā esošo, gaļu, drusku piparus un sāli, lauru lapu un vārām 30 minūtes. Galdā ceļam ar olīvām un citronu. Ja kārojas, arī ar krējumu.

Vistas zupa

Vistas zupu vajadzētu mācēt pagatavot katram pamatskolniekam. Mūsu mājās šo zupu taisa no vistu muguriņām un tāpēc tā izmaksā ļoti lēti (kaut sieva apgalvo, ka ne jau lētumā tā sāls – no muguriņām sanākot visgardāk). Droši vien par vistu zupu visvairāk priecājās sievastēva suns.

Vistas zupai vajag: viens iepakojums vistu muguriņu (apmēram 5-6 gab.), sīpoli, burkāni, kartupeļi, pētersīļi un garšvielas. Katlā ar ūdens ieliek muguriņas un vāra, ik pa laikam nosmeļot putas. Otrs variants ir uzvārīt ar gaļu un tad nokāst ūdeni, un likt to otrreiz svaigā ūdenī. Tā gan pazaudēsi daļu stipruma. Sīpolus, burkānus un kartupeļus liek pēc vēlmes – no tā daudzuma atkarīgs, vai zupa būs šķidrāka vai biezāka. Kad dārzeņi mīksti, pieliek garšvielas un smalki sakapātus pētersīļus.

Vienkāršs gaspačo

Spānijā un Francijas dienvidos veikalos var nopirkt zupu tetrapakās. Ja jūs zinātu, cik tā ir garšīga! Sasper jods, bet, cik mēģināts mājās, neko tādu nav iespējams panākt. Diemžēl tur nokļūt tik bieži nevar un uz mājām neviens to nesūta, tāpēc jātaisa vien pašam. Lai arī iespējams vēl nav īstais laiks, bet gaspačo ar čiabatu ir īsts gardums karstā dienā.

Gaspačo vajag: tomātus, gurķus, sīpolus, papriku, olīveļļu, garšvielas. Dārzeņus vajag sulīgus. Visu sagriež gabaliņos un sablendē. Gadījumā, ja nesanāk zupas konsistence, var pievienot tomātu sulu vai pat aukstu ūdeni. Pavisam karstā dienā – ledus gabaliņus. Īstam gaspačo pievieno maizi, bet to jebkurā gadījumā var piekost klāt.

Aukstā zupa

Viennozīmīgi populārākais ēdiens mūsu mājās. Atnākot pavasarim, virtuves plaukti pildās ar marinētu biešu burciņām. Lai, kad nekā nav mājās, aukstā zupa vienmēr  sanāktu. Un tā tiek ēsta pusdienās mājās, vakariņās vasarnīcā un tad, kad nesanāk noķert zivis – arī pie ezera.

Aukstai zupai vajag: viens garais gurķis vai 4 mazie (sarīvēti uz rupjās rīves), 1/2 burciņa marinēto biešu, viens litrs kefīra, divas vai 3 cieti novārītas olas, loki un dilles, naža gals sinepju pikantumam. Pagatavot to ir vienkārši. Visu samaisa kopā, ja sanāk padzesē vēl ledusskapī un ēd. Pēc šīs receptes  sanāk tāda biezāka un sātīgāka, ja patīk atsvaidzinošāks un vieglāks variants – var ņemt puslitru kefīra un puslitru auksta vārīta ūdens vai gāzēta minerālūdens.

Zivju zupa

Mans tēvs pieskata Puzes ezera makšķerniekus un vasaras labākās nedēļas nogales tiek pavadītas tieši tur. Zivju zupa vislabāk garšo tieši uz uguns vārīta un no pašu ķertām zivīm. Lielas jau mēs nemākam noķert, tāpēc vai nu jālūdz tēvam, lai noķer kādu brangāku asarīti, vai jāliek bērni laipas galā uz raudiņām. Par zivju zupu vai уха bija ieraksts šajā blogā.

Zivju zupai vajag: zivis, sīpolus, burkānus, kartupeļus, lokus, dilles un šņabi. Iekurina ugunskuru, atrod lielo katlu un zivis novāra marlē, lai viss labums paliek ūdenī. Pēc tam buljonā liek dārzeņus un vāra mīkstus. Zivis atbrīvo no asakām un pievieno atpakaļ buljonam. Pievieno garšvielas, lociņus un drusku, drusku šņabja.

Garneļu biezeņzupa

Zupas nav tikai burkāni, sīpoli un kartupeļi, plus kādu nu tad zupu grib – vistu, zivis vai frikadeles. Ir zupas, kuras jāvāra stundām, trīsdesmit soļi un gala iznākums, kuru pat smalkos restorānos var pasniegt. Viena no tādām ir franču klasika – garneļu biezeņzupa. Šai zupai es necentīšos divos teikumos atstāstīt, kā tad tā ir pagatavojama. To varat izlasīt labās zupu pavārgrāmatās vai še pat – pusotru gadu vecā ierakstā par šo zupu. Un ticiet man, ir vērts nopūlēties. Zupa sanāk lieliska.

Pupiņu-tomātu zupa

Lai arī man patīk gatavot ēst, savas zināšanas un receptes es meklēju internetā vai pavārgrāmatās. Un tad tās apspēlēju un eksperimentēju variantus. Iespējams, ka kādā pavārgrāmatā šāda zupa ir, kāds kulinārijas bloga rakstītājs jau šādu zupas pagatavošanas variantu aprakstījis. Bet es klusībā gribētu cerēt, ka šo esmu izdomājis pats, nevis nejauši kur izlasījis (esmu gan, jo pat latviešu recepšu portālos figurē līdzīgas receptes, sasodīts).

Šī ir vienkāršākā no zupām. Zupai vajadzīgs: konservētu tomātu bundža, konservētu pupiņu bundža, sīpoli, ķiploki, oregāno (vai raudene) un baltie pipari. Katliņā, kur ielieta drusku olīveļļa, apcep sīpolus un ķiplokus. Pievienot konservētus tomātus, konservētas pupiņas, garšvielas un vāra desmit minūtes.

Ja mazajam bērnam jautā, ko viņš ir ēdis bērnudārzā pusdienās, tad atbilde gandrīz vienmēr ir prognozējama – „biešu zupiņu”. Tā ir viņas mīļākā. Slimojot to viņa dabū patiešām katru dienu, jo ome biešu zupu tieši viņai gatavo rītā un vakarā. Lielais bērns savukārt zupas mājās neēd. Mēs tās taisot pārāk sarežģītas, toties skolas pavāres gan māk taisīt zupas. Pupiņu zupa esot visgaršīgākā.

Kāda zupa tev garšo?

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.